Iespējamais...

5.

Skatoties un viņu es to teicu, puisis tikai smaidīja ar savu izskatīgo smaidu. Bijām jau klāt pie manas mājās. Eidens izkāpa ārā un nāca man palīdzēt.
-Es jau tev teicu, man nevajag tavu palīdzību!
Es diezgan stipri viņam uzbļāvu.
-Man vienalga!
Puiša sejā varēja saskatīt smaidu.
-Ejam iekšā.
Viņš noteica.
-Pag...nu nejau tu nāksi manā mājā iekšā!
Es noteicu.
-Nu protams ka iešu, es šeit esmu bijis kādas 100 reizes un vispār es tevi tagad neatstāšu vienu...
Pag...pag...Neatstās mani vienu!?
-Ko tas tagad nozīmē?!
Es jautāju.
-To, ka tas psihais var arī atgriezties pie tevis.
Īstenībā Eidenam bija taisnība, ja nu Leo atgriežas?
-Es varu arī piezvanīt Izai...
-Nē, viņau jau ir stundas...
Smaidot viņš to teica.
-Labi, tad ejam!
Es vienaldzīgi noteicu. Manas drēbes bija ar asinīm, kā arī mans deguns. Iegājām iekšā mājās. Gājām uz virtuvi. Es apsēdos krēslā kas bija pie galda. Es paskatījos uz Eidenu viņš kautko tur meklēja.
-Ko tu meklē?
Es jautāju.
-Dvieli, jo paskaties uz savu seju.
Viņš noteica un turpināja meklēt. Atrasdams dvieli, viņš piegāja pie izlietnes un tecināja aukstu ūdens uz tā. Kad dvielis jau bija slapjš viņš nāca uz manu pusi. Eidens apsēdās blakus man un jau bija gatavs likt to man klāt pie sejas. Es to viņam atņēmu.
-Es varu pati...
Noteicu.
-Jā, piedod...
Viņš noteica un skatījās uz mani. Es pieliku dvieli pie deguna un turēju to. Asins jau bija pārstājis tecēt, tāpēc gāju uz izlietni nomazgāt seju. Kad nomazgāju seju un noslaucīju to es paskatījos uz Eidenu un viņš skatījās uz mani.
-Ko skaties?
Es jautāju.
-Ai...neko...
Viņš novērsās no manis. Es pasmaidīju. Man kāds zvanīja. Tā bija Izabella.
-Čau...
-Amber, kur pie velna tu esi?
Viņa satraukta jautāja.
-Mājās...
-Kāpēc mājās?
-Nu Leo man iesita...
-Kooooo? Ko viņš izdarija???Kāpēc?
Viņa izbrīnīta jautāja.
-Viņš bija piedzēries...jautāja man vai es negribu iet ar viņu uz randiņu, es protams pateicu nē, un tad BAMS viņš man iesita...
-Ko???? Nu nopietni???? Amber, man tak jābrauc pie tevis, ja nu viņš atkal uzrodas????
-Nē, nevajag, Eidens jau ir pie manis...
Es viņai smaidot pateicu.
Eidens paskatījās uz mani un smaidīja.
-Eidens????? Uuuuuuu...
-Iza, beidz!
-Nu labi, netraucēšu jums, bet rīt lūdzu esi skolā, jo direktors vēlas ar mums runāt...
-Ak nu labi būšu.
Es noliku klausuli.
-Nu kas tev zvanīja?
Eidens jautāja.
-Nu un kāda tev tur daļa?
Es smaidot viņam teicu. Viņš tikai pasmaidīja uz mani.
-Nu labi, tā bija Izabella, viņa teica, ka man rīt jābūt skolā.
-Ā, skaidrs, ejam uz tavu istabu...
-Ko vēl ne?!
Skarbi pateicu.
-Nu daaavaj...
-Un ko mēs tur darīsim?
-Visu ko tu vēlēsies...
Viņš to noteica ar dīvainu smaidu.
-Ughh labi, ejam.
Eidens piecēlās un sekoja man. Bijām manā istabā. Viņš iekrita manā gultā. Es apsēdos uz datorkrēsla.
-Nu...ko daram?
Es jautāju.
-Nu...es nezinu...to tu pasaki man...
Eidens pateica.
-Labi, es eju pārģērbties, tu gaidi te.
-Varu iet līdzi?
-Kā tad...
Vienaldzīgi pateicu un devos pie skapja sameklēt drēbes, sameklēju drēbes un devos uz vannas istabu. Aizslēdzu durvis un pārģērbos. Izgāju no vannas istabas Eidens vēl joprojām bija manā gultā un skatījās kautko telefonā. Es aizgāju pie viņa un apsēdos blakām, bet mazliet tālāk no viņa. Viņš paskatījās uz mani un bīdījās tuvāk man. Viņš jau bija tieši man blakus, takā ļoti tuvu man. Mēs saksatījāmies un es redzēju kā Eidens skatījās uz manām lūpām, bet es novērsos.
-Ejam uz dzīvojamo istabu skatīties kādu filmu?
-Jā... labi.
Viņš novērsās un man teica. Gājām uz dzīvojamo istabu. Kad iegājām dzīvojamajā istabā es viņam jautāju.
-Vai popkornu gribēsi?
-Jā, var jau...
-Labi, tad es aiziešu uz virtuvi.
-Jā, ok.
Redzēju kā Eidens iesēdās dīvānā un ieslēdza ar pulti TV. Paņēmu no virtuves popkornu un gāju atpakaļ pie Eidena. Viņš jau netflixa bija atradis kādu šausmeni, man nepatīk šausmenes. Apsēdos blauks Eidenam un viņš jau atkal skatījās uz mani.
-Man nepatīk šausmenes...
Es teicu. Eidens pieleicās man klāt un teica.
-Vai bail, sīkā?
-Nē, nav man bail LIELAIS!
Pateicu viņam un mēs pievērsāmies filmai un ēdām popkornu. Īstenībā dažas vietas bija baisas, es pat noraustījos. Eidens tikai smaidīja un pēc kāda laika kad es noraustījos Eidens mani apķēra un pievilka sev klāt. Man tas patika. Man šķiet kad man sāk Eidens patikt, jo es viņa klātbūtnē jūtos droši un labi. Varbūt mēs varam būt draugi? Nē, tas nekad nekotiks, jo es viņam noteikti nemaz nepatīku...
Filma beidzās un Eidenam kaut kas zvanīja. Viņš pacēla. Pagāja kāda pusminūte un viņš nolika. Viņa sejas izteiksme mainījās.
-Sīkā, man jābrauc...
Sīkā?? Vai tagad tāda būs mana iesauka?
-Jā...labi...protams ej...
Es pateicu.
Viņš piecēlās un gāja jau prom.
-Pagaidi!
Es iebrēcos. Es pieskrēju pie viņa un apskāvu viņu un viņš mani ,mēs tur stāvējām kādu 1 minūti apskāvušies un es jutu kā Eidens smaida.
-Paldies...
Es teicu.
-Nav par ko...
Mēs beidzām apskauties un viņs man tikai smaidīja. Kā man patīk viņa tas smaids...
-Ja kas, tu man zvani.
Viņs noteica.
-Jā, labi.
Mēs vēl pēdējo reizi saskatījāmies un viņs aizgāja. Pagāja jau kādas 10 minūtes kopš viņš bija prom. Es nepārstāju domāt par viņu.