Iespējamais...

49.

Iesmējos un tagad jāgaida Lea. Pēc neilga laiciņa arī Lea iznāca no ģērbtuves. Man pilnībā mute atvērās no tā cik viņai bija skaista kleita. Ne pārāk gara, ne pārāk kupla, tieši tā kā viņa vēlējās.
-Viss es ņemu šo, mani pat neinteresē pārējās kleitas.
Teica Lea. Šī patiešām ir ļoti skaista. Aizgājām pārģērbties un devāmies maksāt.
-Par abām kleitām maksāšu es.
Teica Viljams. Pag ko?
-Nē, tas nav nepieciešams.
Teicu, jo tiešām nevajag.
-Amber, tas ir mazākais ko varu darīt.
Nezinu vai es spēšu viņam piedot par to ko viņš izdarīja. Nu protams, ka viņš ir mans tēvs un man vajadzētu vismaz mēģināt piedot, bet nu es nezinu vai es to spētu.
-Labi.
Nobolīju acis un piekritu. Viņš man uzsmaidīja plašu smaidu un samaksāja par abām kleitām. Pēc nepilnas stundas bijām mājās. Diemžēl Lea nevarēja pie manis palikt, jo viņai jāpieskata Andreasa mazā māsa. Pašlaik sēžu ārā uz balkona un vēroju skaistos skatus. Pilsētas gaismas, skaisti maigi rozā iekrāsotās debesis, garām braucošās mašīnas... Man pietrūkst Olīvijas, jo tagad mēs šeit abas sēdētu un ēstu gardos mammas ceptos šokolādes cepumus, bet tas vairs nekad nebūs iespējams. Smagi nopūtos un iekārtojos ērtāk krēslā. Manas domas iztraucēja īsziņa, kas atnāca man uz telefonu. Kurš nez man traucē? Pasniedzos pēc mobilā, kas stāvēja uz galdiņa. Atbloķēju to.

Andreas- heyy, nevēlies iziet pastaigāties?
Andreas bija tas kurš mani iztraucēja.
Es- vai Lea arī nāks?
Jautāju.
Andreas- varbūt tikai mēs abi?
Rakstīja Andreas. Nu man šķiet, ka varētu, bet vaitad viņš negribēja iet skatīties to futbolu?
Es- un kā ar tavu to futbola skatīšanos?
Rakstīju.
Andreas- pārāk garlaicīga spēle.
Ak tad tā.
Es- nu labi, tad es eju tev pretī ok?
Andreas- okey :)

Aizbloķēju telefonu un nejutu, ka pat smaidu. Es smaidu, jo iešu ārā ar Andreasu? Okey viss. Gāju uz savu istabu, lai uzvilktu siltākas drēbes jo Teksasas vakari ne vienmēr ir silti. No skapja izņēmu diezgan pabiezu, parastu pelēku hūdiju, melnus legingus. Uzvilku kautcik silto apģērbu un nu protams kājās es uzvilku parastas nike zeķes un savus mīļos nike air force 1. Līdzi ņemšu tikai telefonu, jo ko gan citu man vajag. Man pateikt Viljamsam, ka iešu ārā, lai viņš nesāktu uztraukties? Nu man šķiet, ka tomēr vajadzētu pateikt. Pēdējo reizi redzēju viņu dzīvojamajā istabā un cerams, ka tagad viņš tur arī būs. Lēni aizsoļoju līdz dzīvojamajai istabai un Viljams sēdēja uz dīvāna un skatījās kautko televizorā.
-Es iziešu ārā ar Andreasu.
Klusi noteicu, jo negribēju viņu nobiedēt. Viljams pagriezās uz manu pusi.
-Labi un cikos domā būt atpakaļ?
Jautāja Viljams. Viņš jau tiešām tagad uzvedas kā īsts tēvs, bet pagaidām es viņu par tādu neuzskatu.
-Tagad pulkstenis ir 20:10, tad es domāju, ka apkādiem 22:00.
Atbildēju.
-Jā, labi.
Viņš noteica. Apgriezos un devos ārā no mājas. Paldies Dievam, ka Keilabs nav mājās, jo tad ar viņu noteikti būtu arī Eidens un atkal sāktos Eidena greizsirdība. Gāju uz Leas un Andreasa mājas pusi. Laiks ārā tiešām nav silts. Vispār man ir viens jautājums, kādēļ Eidens ir greizsirdīgs? Galvenais, viņš mani piekrāpa ar Izabellu Olīvijas bērēs, manas māsas bēres. Kurš normlāls puisis tā dara? Nu nē, labāk nedomāt par šo. Paskatījos taisni un redzēju kā Andreas nāk.
-Hi.
Sasveicinājos.
-Hey.
Viņš mani ievilka ļoti siltā apskāvienā.
-Kā tev iet?
Jautāja Andreas.
-Nav slikti un kā tev?
-Labi, jo vismaz man nav jāpaliek mājās pieskatīt mazā māsa.
Iesmējos.
-Nabaga Lea.
Pēc mana pateiktā iesmējās arī Andreas.
-Man nesanāk pieskatīt mazus bērnus.
Teica Andreas. Gājām lēnā solī pa ietvi.
-Un ko tad tu darīsi nākotnē? Nejau vienmēr tava draudzene varēs visu laiku bērnus pieskatīt.
Teicu.
-Nu par to es vēl nedomāju.
Atbildēja Andreas. Pulkstens jau bija 22:07 un mēs ar Andreasu vēljoprojām bijām ārā. Mēs runājām par viss dažādākajām lietām. Ar viņu var pavadīt ļoti labi laiku.
-Man nu laikam laiks doties mājās, savādāk Viljams sāks uztraukties.
-Labi, es tevi pavadīšu.
Teica Andreas.
-Nē, es pati aiziešu.
Teicu, jo viņam arī vajadzētu doties uz savām mājām.
-Nu nē, nevar zināt kas vazājas vakaros apkārt.
Uzstāja Andreas.
-Ahh, nu labi.
Piekritu un devāmies uz manām mājām. Ejot runājām par jau atkal viss dažādākajām lietām un nemanot jau bijām klāt. Mēs atnācām nelabā laikā, jo Keilabs un Eidens stāvēja ārā pie mašīnām. Fuck.
-Labvakar.
Ierunājās Eidens.
-Ignorē viņu.
Teicu Andreasam.
-Labi, tad es iešu.
Andreas ievilka mani apskāvienā un pēc tam gāja jau prom.
-Tu gribi viņu, vaine?
Eidens teica Andreasam.
-Eiden aiztaisi muti.
Teica brālis. Wow, pa brīnumu.
-Nu diemžēl tev nekas nesanāks, jo viņa ir mana.
Teica Eidens. Ko?
-Sen jau vairs neesmu.
Atbildēju. Pēc mana pateiktā Andreas Eidenam uzsmaidīja viltīgu smaidu un apgriezās un aizgāja. Man tas patika.

Jauna daļa!!! Kā patīk? Vai vajadzētu ko mainīt? <3 Izsaki savas domas!

:)