Iespējamais...

39

Šīm ir jābūt tikai kautkādām baumām, vaine?

-''Rice University'' pirmkursnieki mācīsies mūsu skolā?

Pēkšņi es iejautājos, kas lika visiem pagriezt savas galvas pret mani.

-Jā, dēļ kautkādiem tur remontdarbiem,

Teica Liams. Liams ir mūsu klasesbiedrs. Nopietni, tad sanāk, ka Eidens mācīsies gadu manā skolā?

-Bet tas vēl nav viss...

Viņs turpināja runāt. Shit.

-Kas vēl?

Es jautāju. Manī iekšā tagad bija tāda uztraukuma sajūta.

-Viņi ir uzaicināti uz MŪSU izlaidumu.

Noteica Liams un paskatījās uz mani. Uz mūsu izlaidumu? Es atkal paskatījos uz Leu un viņa uz mani. Es biju tagad tādā šokā.

-Bet kāpēc?

Es jautāju un purināju galvu, jo es biju kā apstulbusi.

-Nu mūsu skolā viņi mācīsies, jo tajā universitātē esot kautkādi lieli remontdarbi un tā kā mūsu skola ir liela, viņi mācīsies šeit, bet par to izlaidumu es nezinu kāpēc viņiem būtu jānāk.

Pabeidza stāstīt Liams. Tagad man tikai viss pieleca. Sanāk,ka Eidens mācīsies mūsu skolā, dēļ lieliem remondarbiem. Ak, un tāpēc viņš šogad negāja uz skolu. Ar rokām saķēru galvu un sēdēju solā.

-Amber neuztraucies, es būšu ar tevi.

Klusā balsī teica Lea un uzlika savu plaukstu man uz pleca. Paskatījos uz viņu un cieši apskāvu meiteni.

-Tavs brālis nemācas ar viņu gadījumā vienā universitātē?

Manā apskāvienā iejautājās Lea. Nu pareizi, Keilabs ar Eidenu mācas vienā universitātē. Tad jau varbūt man nemaz nav ko uztraukties? Bet tāpat es negribu viņu redzēt savā skolā. Atlaidu Leu no sava apskāviena.

-Tas skolotājs vispār šodien būs?

Smejoties ierunājās Lea. Īstenībā viņam klasē vajadzēja ierasties jau pirms desmit minūtēm, bet nu nebūtu jau nemaz tik slikti, ja viņš vispār neierastos. Un tieši tagad klases durvis atvērās un pa tām iesoļoja direktore. Kāpēc viņa šeit ienāca, nevis skolotājs?

-Labu dienu visiem!

Sķaļā un smalkā balsī ierunājās direktore.

-Atnācu pateikt to, ka matemātika šodien nenotks, jo jūsu skolotājam ir palicis slikti.

Teica direktore un uzlika savas mapes un galda. Well atleast nebūs matemātika.

-Un noteikti esiet jau dzirdējuši, ka no nākamā gada šajā skolā, uz vienu mācību gadu sāks mācīties ''Rice University'' pirmā kursa skolēni, bet,

Tad ir arī kāds ''bet''.

-Tie būs tikai pirmā kursa puiši.

Direktore pabeidza savu sakāmo. Tikai puiši?

-Vēl labāk.

Klusi nomurmināju pie sevis.

-Un kāpēc meitenes nemācīsies? Tad jau tas vairs nebūs interesanti.

Teica Liams un skaļi sāka smieties pa visu klasi un daži pat viņam pievienojās smieties līdzi.

-Tāpēc, ka priekš meitenēm tika atrasta speciāla skola.

Teica direktore.

-Labi, bet cik tie puiši ir kopumā?

Ierunājās Lea, kas sēdēja man blakus. Nedomāju, ka viņa uzdos kādu jautājumu.

-Kopā viņi ir četrpadsmit.

Noteica direktore. Lea paskatījās uz mani ar nopietnu skatienu un es uz viņu ar to pašu.

-Labi, tagad jūs variet būt brīvi.

Teica skolas direktore un no galda paņēma savas, vismaz izskatījās, smagās mapes un izsoļoja ārā no kabineta. Abas ar Leu piecēlāmies un arī devāmies ārā no klases. Manī iekšā valdīja nemiers par to, ka Eidens mācīsies nākam gad manā skolā. Protams nekas tik ļoti traks jau tas nav, bet es cerēju, ka man nebūs viņš jāredz var teikt katru dienu un nu vēl pie tam skolā, to es vēlējos viss mazāk. Ar Leu tagad taisni devāmies ārā no skolas pilnībā klusumā starp mums, laikam abas bijām iegrimušas dziļās domās.

-Man piezvanīt Keilabam, lai atbrauc mums pakal?

Jautāju draudzenei un apstājos. Lea pamāja ar galvu.

-Mēs pie tevis?

Jautāja meitene, kamēr es ņēmu telefonu laukā no savas pārpildītās skolas mugursomas.

-Domāju, ka tev nav labāki plāni padomā.

Teicu un mazliet iesmējos. Beidzot biju atradusi savu mobilo un jau paspēju to atbloķēt. Lea stāvēja man blakus un vēroja manu katru kustību. Sameklēju kontaktos Keilaba nummuru un jau zvanīju brālim. Turēju telefonu pie auss jau kautkādas desmit sekundes, bet viņš neatbild. Jauki. Pamazām jau ņēmu telefonu nost no savas auss, bet par laimi izdzirdēju brāļa balsi.

-Jā?

Otrā pusē ierunājās Keilabs.

-Ceru, ka neiztraucēju.

Ar mazliet riebīgu balsi noteicu.

-Protams, ka nē.

-Labi, brauc mums pakaļ.

Teicu.

-Jau ceļā!

Varēju pilnībā sajust, ka Keilaba sejā bija smaids, parasti jau tā nav. Noliku klausuli un paskatījos uz Leu.

-Viņš jau ir ceļā.

Noteicu draudznei un ieslidināju savu telefonu manā džinsa jakā.

-Ejam ārā?

Jautāja man Lea.

-Jā ok.

Īsi atbildēju. Atvēru skolas diezgan smagās durvis un abas izsoļojām pa tām. Uzreiz manu ķermeni pārņēma saules siltums. Kaut ātrāk atbrauktu Keilabs, jo nu man šķiet es šeit stāvot ilgi neizturētu. Paskatījos uz Leu un viņai uz acīm jau bija uzvilktas melnas saules brilles. Pa kuru laiku viņa paspēja tās uzvilkt? Viss ko viņa dara notiek tik ātri. Jau ārā pie skolas bijām nostāvējušas apmēram desmit minūtes, bet Keilaba vēl nebija. Man jau sāk apnik gaidīt.

-Kur pie velna viņš ir?

Dusmīgā tonī noteicu. Es jau jūtu kā mans ķermenis ir sasvīdis no karstā laika Teksasā. 

-Tak nomierinies, viņš tūlīt būs.

Mierīgā tonī man noteica Lea. Viņai vispār karsti nav? Un vēlpietam viņa ir ģērbusies var teikt visa melnā.

-Un tur jau viņš ir.

Teica Lea un acu priekšā mums piebrauca Keilaba melnais Audi RS6. Beidzot. Piegājām pie mašīnas un es iekāpu priekšā blakussēdētāja krēslā, bet Lea aizmugurē. Uzreiz kā iekāpām mašīnā Keilabs uzsāka braukt. Kāpēc visi šodien visu dara tik ātri? 

Hello! Un jau vēlviena daļa ir galā! 💗Liels paldies visiem, kas lasa šo stāstu.💋Noteikti uzspied zvaigznīti un ieraksti komentāros, kas tev patika!💘(Varbūt šī daļa ir mazliet par īsu, bet es jau cenšos rakstīt nākošās garākas)

:)