Iespējamais...

34.

Nobrēcos un tas nazis kas man atradās rokās, es labprāt to mestu uz Vijamsa pusi.
Nesaprotu ko tā Tifanija tagad ir iedomājusies ļaujot Viljamsam plaikt pie mums.
-Kāpēc es tev tā riebjos?
Saraucis uzacis jautāja Viljams. Viņš nopietni man šo jautā? Atbilde ir pavisam vienkārša.
-Tu nopietni vēl jautā? Tu piekrāpi mammu ar to blondo, vispār, ja vēl viņa šeit paliks, tad es aizeju!
Nobrēcos un nazi skaļi atsitu pret leti. Viņi abi mani vēroja ar nopietnu skatienu, viņi izksatījās šokēti. Pa kuru laiku es esmu kļuvusi tik kašķīga? Bet man tas patīk.
-Tās "blondās" te nebūs.
Noteica Viljams, bet viņš uzreiz palika tāds kā bēdīgāks.
-Paldies dievam, pēc tavas sejas izteiksmes varētu pateikt, ka tevi, nabadziņu piekrāpa.
Nu es nopietni esmu palikusi ĻOTI kašķīga. Viljams strauji piecēlās, uzmeta man dusmīgu skatienu tā kā tas kautko mainītu un vienkārši ātrā solī izsoļoja no virtuves. Tifanija palika skatotes kā viņš aiziet.
-Nopietni Amber? Nesaprotu kas ar tevi pēdējā laikā ir noticis!
Tifanija man brēca virsū. Kā tad nesaprot.
-Sākas... Tavai zināšanai es zaudēju mammu un māsu, Eidens mani piekrāpa ar Izabellu un tagad tu te atvelc cilvēku kuru es uz šīs pasaules ienīstu viss vairāk!
Brēcu viņai pretī. Lea šo visu laiku stāvēja nekustīgi un vienkārši visu klausījās. Tifanija man uzmeta izmisušu skatienu un izsoļoja no virtuves. Varbūt man tomēr nevajadzēja tā kliegt? Viss manā dzīvē ir apgriezies kājām gaisā. Atstutējos ar rokām pret leti un aizvētu acis.
-Vienkārši nedomā par to.
Maigi teica Lea un uzlika savu plaukstu man uz pleca. Atvēru acis un paskatījos uz meiteni.
-Bet tagad turpinam taisīt mūsu salātus.
Noteica Lea vāji iesmejoties. Pasmaidīju un ķērāmies pie salātu taisīšanas. Man galvā joprojām stāvēja Eidena vārdi, tos es nekad neaizmirsīšu. Pēc apmēram divdesmit minūtēm mēs bijām uztaisījušas pavisam parastus salātus. Izņemu no skapīša traukus un uzliku tos uz galda. Katra uzlikām sev uz šķīvja tik daudz cik varētu apēst un devāmies uz dzīvojamās istabas dīvānu. Fonā uzlikām mūziku un baudījām salātus.
-Nav nemaz tik slikti.
Ierunājos. Lea pakratīja galvu.
-Andreas teica, ka ceturtdien ir pirmais eksāmens,
Iesāka Lea.
-Matemātikā.
Meitene nobolīja acis un paskatījās uz mani.
-Jauki...
Teicu un nopūtos. Cerams, ka es vispār dabūšu tur sekmīgu rezultātu. Nav jau tā, ka es no matemātikas neko nesaprotu, bet vienkārši tā nav mana stiprā puse.
-Un trīsdesmit pirmajā maijā ir izlaidums!
Iespiedzās Lea. Izskatījās, ka viņa uz to grib baigi iet.
-Tu iesi?
Es jautāju.
-Nu bet protams! Un tu arī!
Nobolīju acis. Nu jā itkā jau uz to izlaidumu ir obligāti jāiet, lai saņemtu tos visus dokomentus.
-Un tu paliksi šeit pat?
Jautāju, jo man šķiet es palikšu šajā pašā vidusskolā.
-Ja tu paliec, tad es arī.
Teica meitene.
-Doma ir palikt.
Teicu.
-Velns! Mums tač ar Andreasu šodien jābrauc vecākiem līdzi uz darbu. Cik ir pulkstenis?
Pēc kādām desmit minūtēm iespiedzās Lea un izleca no dīvāna un skatījās uz mani.
-Umm ir 14:45.
Paskatījos uz meiteni un teicu.
-Vēl ir laiks...bļāviens un es Korai neesmu aukti atradusi!
Teica Lea un sita sev pa galvu. Es uz viņu skatījos ar nesaprotošu skatienu. Kas ir Kora?
-Varbūt paskaidrosi?
Teicu Leai.
-Nu man šodien ar Andreasu ir jābrauc vecākiem palīdzēt uz biroju un Kora ir Andreas mazā māsa un es stulbene viņai aukli neatradu.
Izmisusi teica Lea.
-Es varu viņu pieskatīt.
Teicu. Atceros, ka mums ar Olīviju vienreiz bija jāpieskata mazā māsīca, nemaz jau tik viegli tas nav.
-Nopietni?
Smaidot jautāja Lea.
-Protams, man patīk bērni.
Teicu un piecēlos kājās.
-Ar viņu nemaz nav tik viegli, viņai ir četri gadi.
Teica Lea.
-Ganjau tikšu galā.
Cerams, nodomāju pie sevis un Lea mani ierāva siltā apskāvienā.
-Paldies Tev.
Teica Lea. Pasmaidīju un izlīdu no viņas apskāviena.
-Labi, bet tagad zvani Andreasam, lai viņš brauc tev pakaļ un atved mazo Koru.
Smaidot teicu. Īstenība es esmu diezgan excited par to, ka man būs jāpieskata Kora un cerams, ka es viņai patikšu.
-Labi.
Teica Lea un zvanīja Andreasam. Pēc kādas minūtes garas sarunas viņa ielika telefonu bikšu kabatā un pagriezās pret mani.
-Viņš ir ceļā, ar visu Koru!
Teica Lea un iespiedzās.
-Jauki.
Smaidot teicu. Labi, tagad man jau nedaudz ir bail. Ielikām šķīvjus mazgājamajā mašīnā un apsēdāmies pie galda. Norunājām kādas desmit minūtes ar Leu un tad man pie durvīm piezvanīja zvans.
-Viņš ir klāt.
Teica Lea. Abas aizgājām pie durvīm un tās atvērām. Man priekšā stāvēja Andreas un viņam pie rokas bija pieķērusies maza blonda meitenīte, viņa bija tik mīlīga. Paskatījos uz Andreasu un viņš smaidīja ar plašu smaidu.
-Paldies.
Teica Andreas un pietupās pie mazās Koras.
-Tevi līdz vakaram pieskatīs Ambera, viņa ir ļoti jauka, labi?
To Andreas pateica Korai. Kora kautrīgi pakratīja galvu un paskatījās uz mani. Andreas atāķēja viņas mazo rociņu no viņa. Padevu savu roku meitenei un viņa pie tās nedroši pieķērās un iesoļoja mājā.
-Mēs viņai pakaļ būsim ap kautkādiem desmitiem.
Teica Andreas.
-Jā, labi.
Teicu un viņi abi ar Leu aizgāja uz mašīnu. Andreas pēdējo reizi paskatījās uz Koru un pamāja viņai ar roku. Mazā meitene smaidot pamāja brālim pretī. Noskatījāmies kā viņi aizbrauc un tad iegājām iekšā mājā. Paskatījos uz Koru un viņa uz mani smaidīja ar mīlīgu smaidiņu.
-Nu Kora, ko darīsim?
Pietupos ceļos un jautāju mazajai meitenei.
-Nezinu...
Kautrīgi atbildēja Kora.
-Mēs varam paskatīties multenes, ja tu gribi.
Teicu. Viņa ir tik mīlīga un diezgan līdzīga Andreasam.
-Jā!
Iespiedzās Kora.
-Labi, nāc.
Paķēru viņas mazo rociņu un vedu uz dzīvojamo istabu. Iesēdāmies dīvānā.
-Ko tu gribi skatīties?
Jautāju. Kora man sēdēja ļoti tuvu klāt un rokās turēja mīksto mantiņu.
-Ponijus.
Teica meitene.
-Labi.
Sameklēju YouTube MyLittlePony un uzliku to. Kora cītīgi skatījās. Man patīk mazi bērni, jo ar viņiem ir diezgan interesanti, it īpaši jau meitenes, jo var viņas pucēt kā īstas dāmas. Pēc apmēram četrdesmit minūtēm multene bija beigusies un Kora jau lēkāja pa dīvānu.
-Ko mēs tagad darīsim?
Jautāju.
-Es nezinu!
Iespiedzās mazā meitene un ieleca man klēpī smiedamies. Turēju viņu cieši sev klāt un kutināju. Viņas smiekli bija tik mīlīgi. Abas izdzirdējam atveramies āra durvis un uzreiz paskatījāmies uz durvju pusi. Keilabs ar Eidenu. Nopietni, tieši tagad viņiem vajadzēja parādīties? Un Eidenu es vispār negribu redzēt, viņa jaukie vārdi ko viņš pusdienlaikā pateica. Abi puiši iesoļoja istabā un uzmeta mums savus skatienus.
-Amber?
Viņš man jautāja un tad paskatījās uz mazo Koru, kura sēdēja man klēpī.
-Tā ir Andreasa māsa, viņiem abiem bija jābrauc uz biroju palīdzēt Leas vecākiem un nebija sameklējuši aukli.
Noteicu un tad Keilabs atnāca un apsēdās dīvānā un iecēla Koru savā klēpī. Eidens atspiedās pret sienu, sakrustoja rokas un smaidīja skatoties uz mani. Nez kas tur tik smieklīgs?
-Kā tevi sauc?
Jautāja Keilabs Korai.
-Kora.
Kautrīgi atbildēja meitene.
-Un tevi?
Tad viņa jautāja Keilabam.
Tev ir ļoti skaists vārds, mani Keilabs.
Smaidot teica brālis. Ok, viņi izskatījās tik mīlīgi.
-Tev arī ir smuks vārds!
Iesaucās Kora un mīlīgi pasmējās.
-Un kā sauc viņu?
Jautāja meitene un ar pirkstu norādīja uz Eidenu.
-Tas ir Eidens.
Teicu un paskatījos uz Eidenu. Viņš mani vēroja un smaidīja, bet tad viņa skatiens pievērsās Korai. Meitene izleca no Keilaba klēpja un pieskrēja pie Eidena un apskāva viņu. Puisis pieliecās un cieši apskāva mazo meiteni.

Šī daļa bija mīlīga, vaine?😭💗 Uzraksti kautko commentos un uzspied ☆!💋

:)