Iespējamais...

15.

Iekārtojos gultā un izdomāju mazliet pagulēt. Tā nu es aizmigu. Piecēlos no briesmīga murga, tas bija saistīts ar Leo. Paskatījos pulkstenī un bija jau pusē četri, tātad var teikt tūlīt Tifanija būs klāt. Dzirdēju kā lejā kāds sarunājas, noteikti Keilabs ar Eidenu. Pie manām durvīm kāds klauvēja. Izlīdzu no gultas un devos tās attaisīt.
-Tifanij!
Iespiedzos un apskāvu omīti.
-Amber! Meitiņ!
-Nāc iekšā.
Teicu Tifanijai un mēs apsēdāmies manā gultā.
-Puiši man izstāstīja par Džordžīnas mašīnas bremzēm...briesmīgi!
Bēdīgi teica omīte.
-Kā arī par to Leo! Paskat, tavs logs! Šausmas!
Tifanija pieskrēja pie izsistā loga un šausminājās.
-Būs jau labi...
Teicu.
-Vai bērniņ, tad tas Leo ir apsēsts ar tevi?
Jautāja Tifanija.
-Jā, viņš ir galīgi psihs.
Atbildēju.
-Bet tagad vismaz tevi pasargās tas izskatīgais Eidens.
Ome teica.
-Izskatīgais? Un nē es varu tikt pati galā.
-Meit, ja es būtu tavos gados, es to puisi grābtu ciet! Bet vienai tev nebūs droši.
-Jā Eidens ir izskatīgs...Bet nu es ganjau tikšu pati galā.
Atbildēju un ome paskatījās uz mani ar noraizējušos skatienu.
-Es speciāli priekš tevis uztaisīju karameļu kūku, nāc lejā!
Ome smaidot teica. Man jau no mazotnes bija garšojusi karameļu kūka, tā bija vienkārši the best!
-Es labāk palikšu šeit...
Teicu omei, bet viņa rāva man roku lai ceļos no gultas un eju lejā.
-Ome...
Negribīgi teicu.
-Amber nu nāc!
Smiedamies un vilktdama mani, Tifanija teica.
-Eidens un Keilabs ir lejā...
-Nekas ejam!
Es padevos un mēs gājām lejā. Iegājām virtuvē un Eidens ar Keilabu sēdēja pie galda, pamanījuši mani, Eidens ierunājās.
-Noilgojies pēc mums?
Ar viltīgu smaidu teica Eidens.
-Noteikti...
Noburkšķēju un Tifanija mani ievilka dziļāk virtuvē. Uz galda stāvēja brīnišķīgi skaista kūka, es piegāju pie tās un aplūkoju to. Tās krāsa bija smilšu brūna un pār tās virsu bija pārlieta šokolāde.
-Tā ir tik skaista...
Sajūsmā teicu. Tifanija pasmaidīja uz manis un ņēma no plauktiem šķīvjus ar dakšām. Nolikusi ēdam priekšmetus uz galda, viņa apsēdās blakus Keilabam, tātad vienīgā brīvā vieta bija blakus Eidenam. Es paskatījos uz viņu un viņš jau smaidīja ar plašu smaidu. Negribīgi aizgāju pie galda un apsēdos, jā blakus Eidenam.
-Es nekožu...
Čukstus teica Eidens. Nobolīju acis un pievērsos Tifanijai.
-Tātad, es palikšu šeit līdz Olīvijas bērēm un noteikti vēl kādu dienu.
Griežot skaisto kūku viņa teica.
-Keilab, vai tu jau visu par bērēm esi nokārtojis?
Bēdīgi jautāja Tifanija.
-Visu jau īstī nē...
Teica Keilabs.
-Labi, neuztraucies, es tev palīdzēšu.
Smaidot teica Tifanija. Man bija bēdīgi atkal domāt par Olīviju un arī par mammu, vispār ārsti nekādu ziņu nav devuši par viņu, bet es ceru ka viņai viss būs labi. Tifanija sagrieza kūku un katram iedeva šķīvi ar lielu gabalu kūkas.
-Ēdiet bērniņi...
Smaidot viņa teica un mēs baudījām Tifanijas cepto kūku, tā bija tik garda.
-Tā ir tik laba...
Teicu Tifanijai un viņa pasmaidīja uz mani. Ēdot jutu kā Eidens visu laiku skatās uz mani.
-Tu vari beigt?
Čukstus teicu, kamēr Tifanija ar Keilabu kautko cītīgi runāja.
-Beigt ko?
Teica Eidens.
-Skatīties uz mani?
Dusmīgi atcirtu.
-Diemžēl nevaru...
Smaidot un pieliektdamies man klāt viņš teica. Nobolīju acis un turpināju ēst. Paēdām un mēs ar Tifaniju novācām traukus un salikām tos mazgājamajā mašīnā.
-Kā tev vispār kopumā iet?
Jautāja Tifanija.
-Varēja jau būt labāk...
Izspiežot neīstu smaidu no sejas atbildēju.
-Saprotu, bet tu tiksi tam pāri...
Pasmaidīju uz omi un pievērsos puišiem. Viņi dzīvojamajā istabā skatījās kautkādu filmu, izskatījās pēc šausmenes.
-Tev Eidens patīk vaine?
Jautāja Tifanija skatoties uz Eidenu.
-Nē...protams ka nē...
Atbildēju.
-Ai Amber, es varbūt esmu veca, bet akla es neesmu.
Smaidot viņa teica.
-Bet es nezinu vai es viņam patīku...
Atbildēju omei.
-Protams, ka patīc, tik skaista, jauna meitene kā tu, protams ka patīc...
Teica Tifanija, es pasmaidīju uz viņu.
-Pievienojamies viņiem?
Jautāja Tifanija.
-Es nedomāju ka tā ir laba doma...
-Ejam!
Paķērusi manu roku veda uz dzīvojamo istabu. Paskatījos uz Eidenu un viņš uz mani. Apsēdāmies kopā ar Tifaniju dīvānā un pievērsāmies filmai. Visu filmas laiku kamēr tā gāja mēs visi smējāmies, jo ome komentēja cik tā filma ir briesmīga. Beidzot tā "briesmīgā" filma beidzās. Pulkstenis jau bija 20:35.
-Tifanij, ejam, es tev parādīšu tavu istabu.
Teica Keilabs.
-Labi, ar labu nakti Amber, Eiden!
Noteikusi un samīļojusi mūs, viņa kopā ar Keilabu devās augšā un es paliku viena lejā ar Eidenu.
-Tu vēljoprojām dusmojies uz mani?
Izdzirdēju kā viņš man jautā vienkārši un vienkārši noignorēju viņu.
-Amber, es tikai gribēju kā būtu labāk tev...
-Jā, nepasakot man, ka manas mātes bremzes speciāli sabojāja un viņa tagad ir komā un Olīvija...viņas vairs nav!
Skaļi teicu Eidenam.
-Amber lūdzu piedod man...
Es sāku raudāt. Eidens to redzēja un apsēdās man blakus un apskāva mani.
-Es nākamreiz tev obligāti visu pateikšu, apsolu...
Maigā balsī teica Eidens.
-Apsoli?
Raudot jautāju.
-Apsolu.
Noteica Eidens un pa kāpnēm no otrā stāva nokāpa Keilabs un teica.
-Eiden, tava istaba būs tā blakus Amberai.
Redzot mūs apskāvušos Keilabs pasmaidīja.
-Ok, arlabunakti.
Eidens teica Keilabam.
-Good night.
Noteica Keilabs un uzgāja uz savu istabu.
-Tevi pavadīt uz tavu istabu?
Jautāja man Eidens, es pamāju ar galvu un mēs abi piecēlāmies un devāmies augšā. Eidens bija piespiedies mani cieši sev klāt. Uzkāpām augšā pa trepēm iegājām manā istabā.
-Tava istaba ir ledaini auksta.
Noteica Eidens un piegāja pie izsistā loga.
-Fuck!
Noteicu un sapratu, ka man nav kur gulēt, jo tas Leo izdomāja labāk ar akmeni izsist man istabas logu.
-Nekas, tu gulēsi pie manis.
Noteica Eidens. Vai es saklausīju pareizi? Viņš grib lai es guļu pie viņa?!

Amberas istaba :)