Iespējamais...

45.

Klusām pie sevis sāku smieties, jo no vienas puses tas ir mazliet smieklīgi. Paskatījos uz Eidena pusi un viņš jau skatījās uz mani ar viltīgu smaidu. Viņam neapnīk skatīties uz mani? Nobolīju acis un turpināju ēst brokastis. Mēs abi piekritām būt tikai draugi, kautvai es vēljoprojām dziļi sirdī viņu mīlu un tas šausmīgi sāp. Tajā dienā kad redzēju viņu ar to meiteni, tas bija vienkārši briesmīgi un vēl galvenais ir tas, ka viņi pavadīja kopīgu nakti. Zinu, mēs vairs neesam kopā, bet tas sāpēja. Sāpēja mazāk, kā viņš to izdarīja ar Izabellu, bet tik un tā sāpēja. Šaubos, ka viņam ir kautkādas jūtas pret mani, jo kā jau viņš teica ''Ko es tevī vispār atradu'' un nu es zinu, ka es viņam biju tikai tāda spēļmantiņa ar ko viņš var paspēlēties kad viņam paliek garlaicīgi. Man jau patīk tie viņa trīs vārdi ''Es tevi mīlu'', tie ir tik neīsti. Es biju tāda muļķe domājot, ka patiešām viņam kautko nozīmēju, bet nu vismaz mani trīs vārdi bija teikti no visas sirds.

-Braucam?

Jautāja Eidens un iztraucēja mani no domāšanas. Pakratīju galvu atbildot ar jā un nolecu nokrēsla.

-Tu man zvani kad Tev vajag atbraukt pakaļ un lai veicas!

Teica Viljams un uzsmaidīja man.

-Mhm...

Noņurdēju, jo netaisos būt labās attiecībās ar viņu. Nekad. Stāvēju blakus Eidenam un gaidīju kad viņš beidzot nokāps no krēsla. Beidzot lēnām viņš to sāka darīt. Piecēlies un blakus stāvot man, viņš izskatījās ļoti garš. Atvadījos no Keilaba un gāju ārā no mājas, Eidens man sekoja. Ieraudziju viņa mašīnu un atmiņas. Tajā dienā, kad viņš mani piekrāpa, viņš ar šo mašīnu man piebrauca blakus un izkāpa no tās un tad pateica ko viņš izdarīja. Tagad es stāvēju pretī viņa mašīnai un vienkārši to vēroju un domāju. Noteikti no malas tas izskatās stulbi.

-Zini, ja tie svārki būtu mazliet īsāki, tad tu izskatītos vēl labāk...

Ausī man no aizmugures iečukstēja pazīstama balss. Protams, Eidens. Viņa ķermenis bija piespiests pie manas aizmugures un viņa rokas atradās uz mana vidukļa. Pagriezos otrādāk, lai redzētu viņa seju. Viņa brūnās acis lūkojās manējās. Mūsu sejas bija kādus trīs centimetrus viena no otras, es pilnībā varēju sajust viņa smaržīgo elpu, kas vienmēr ir smaržojusi pēc piparmētrām.

-Tad tu saki, ka es neizskatos labi, jo mani svārki ir par garu?

Jautāju viņam. Uzreiz pēc mana pateiktā, Eidenam uz sejas parādījās smaids.

-Tā es neteicu...

Noteica puisis un novērsās no manām acīm, lai paskatītos uz manām lūpām. Viņš pamazām sāka man liekties klāt. Nē, šis nevar notikt.

-Eiden, nē...

Klusi noteicu un aizvēru acis. Jutu kā viņš atstutē savu pieri pret manējo un dzrdēju kā viņš skaļi elpo.

-Fuck Amber...tu mani padari traku...

Klusi un skaļi elsojot teica Eidens. Tiešām? Es viņu padaru traku? Nenoliegšu, viņš mani arī, bet es nevēlos atkal tikt sāpināta.

-Mums...mums būtu jābrauc.

Teicu un atvēru savas acis. Viņa tumšie mati atradās manā sejā un tie patīkami smaržoja, bet šis viss priekš manis bija par sāpīgu. Es pagāju dažus soļus nost no viņa un skatījos zemē, jo šis bija mazliet dīvaini.

-Jā...

Teica Eidens. Iekāpām mašīnā un uzsākām ceļu. Mēs sēdējām pilnīgā klusumā.