Iespējamais...

4.

Es diezgam dusmīgi Izabellai uzbļāvu. Varbūt tomēr nebūs nemaz tik traki????? Es pat nezinu ko domāt, jā protams šodien ar viņu bija ļoti jautri, tomēr tas nemainīs manu attieksi un domas par Eidenu. Paskatījos un Izabellu.
-Piedod... es tā negribēju...
-Nē, nē... vis kārtībā!
Meitene priecīga noteica, tas man lika pasmaidīt. Pulkstens bija jau 21:00. Izai kaut kas zvanija. Pēc meitenes sejas izteiksmes varēja pateikt ka tas nav nekas labs.
-Amber, nedusmojies...man jābrauc uz mājām.
Viņa negribīgi man to pateica.
-Ko? Kāpēc?
-Nezinu...mamma grib ar mani runāt.
-Nopietni? Nu labi? Bet kā tu tiksi mājās?
Es jautāju.
-Viņa man atbrauks pakaļ.
-Skaidrs...
Iza paņēma savas lietas un devās uz durvju pusi, kas veda ārā no manas istabas.
-Pagaidi!
Es iesaucos.
- Es tevi pavadīšu!
Es izlecu no gultas un gāju pie meitenes. Mēs jau bijām pie ārdurvīm.
-Atā!!!!
Iza man teica un mēs apskāvāmies.
-Byee...
Iza izgāja ārā pa ārdurvīm un redzēju, ka tur bija piebraukušas 2 mašīnas, tā bija mana mamma un Izas mamma, viņas kautko runāja. Es devos uz virtuvi, bet tad man novibrēja telefons. Tā bija ziņa no Eidena.
- Keilabs man paziņoja labos jaunumus
Viņam tie likās labi?????? Kā to saprast?????
-Tev tie šķiet labi???
-Nu bet protams, man patīk atrasties tev blakus...
KO VIŅŠ TIKKO PATEICA? Nu nē, tas noteikti bija joks.
-Cikos tu būsi?
Es jautāju.
-8:10 būšu pie tevis
Es izlasīju pēdējo viņa ziņu un noliku telefonu malā. Virtuvē ienāca mamma.
-Sveika.
Viņa man teica.
-Čau...
Kā jau teicu mums nebija izcilas attiecības.
-Kur Keilabs?
Viņa jautāja.
-Nezinu, bet viņš nebūs mājās 2 mēnešus.
Dzerot apelsīnu sulu kuru es biju ielējusi sev glāzē teicu viņai.
-2 mēnešus?
-Jā, divus mēnešus...
Vienaldzīgi noteicu.
-Un tu nezini kur viņš ir? Un kas tevi tagad vedīs uz skolu?
-Nezinu kur viņš ir, bet Eidens mani vedīs uz skolu.
-Labi, skaidrs.
Viņa nervozēja un laikam jau zvanīja brālim kamēr es kāpu pa trepēm uz savu istabu. Biju savā istabā. Bija palicis ļoti daudz ēdiens pāri, kuru mums nopirka Eidens. Es iekritu gultā un visu apdomāju. Kāpēc viņš man tagad pievērš uzmanību? Kāpēc??? Es uzdevu sev to jautājumu kādas 100 reizes, bet nespēju atrast atbildi. Paskatījos telefonā un pulkstenis bija 1:34. Ko tik ātri?! Es steidzami devos gulēt.

Otrdiena, 15 maijs.

Piecēlos no modinātāja. Man ļoti nāca miegs. Es paskatījos pulkstenī tas rādīja 7:30. Es ātri izlecu no gultas un skrēju saģērbties. Es uzvilku melnas džinsas un oversized hūdīju kā arī savas nike air force. Gāju tīrīt zobus, ķemmēt matus utt. Pulkstenis rādīja tieši 8:00, tātad kautkāds laiks man bija. Es gāju uz virtuvi. Klusums. Mamma jau bija darbā, Olīvīja savā istabā. Es gāju taisīt brokastis. Uztaisīju maizītes un kafīju. Taču laiks ritēja ātri un man novibrēja telfons. Tas bija Eidens.
-Esmu klāt.
Es paķēru somu un gāju ārā no mājām. Man priekšā stāvēja Eidens.
-Labrīt,
-Jā, jā...goodmornin'
Vienaldzīgi teicu.
- Tu skaisti izskaties...
Viņš smaidot teica. Es biju šokēta un vienkārši paskatījos uz viņu.
-Braucam?
Es jautāju.
-Jā labi.
Iekāpām mašīnā un devāmies uz skolu. Pa ceļam neko nerunājām, ja nu vienīgi es jutu ka Eidens pa kādu brīdi paskatās uz mani. Bijām pie skolas. Izkāpām no mašīnas.
-Paldies
Es teicu.
-Nu...nav par ko, un... tu man zvani kad tev vajag braukt pakaļ.
-Jā labi, atā!
Es teicu.
-Byeeee!
Viņam jau sejā atkal bija smaids. Es gāju prom un jutu kā viņš skatās uz mani. Es dzirdēju kādu kliedzam manu vārdu. Tas bija Leo. Ko viņam vajadzēja? Es paskatījos uz Eidenu viņš vēl bija tur pat un izbrīnīti skatījās.
-Ko tev vajag?
Es vienaldzīgi atbildēju. Viņš smirdēja pēc alkahola. Vai viņš bija dzēris?
- Amber... tu man tā patīc...
Viņs to pateica, jā viņš bija piedzēries.
-Vai tu esi dzēris??!
-Nē...protams ka nē... vai iesi šodien ar mani uz randiņu?!
Viņs smaidot jautāja.
-Vai stulbs esi?! Protams ka NĒ!
Es uzbļāvu viņam. Un gāju prom. Es jutu ka Eidens nāca uz mūsu pusi. Mani sagrāba aiz rokas, tas bija Leo. Es paskatījos uz viņa seju un viņš man iesita...
Tas bija diezgan stiprs sitiens, jo es nokritu uz zemes... es dzirdēju kā Eidens pieskrēja pie manis.
-Amber! Vai tev viss labi?!
Viņš satraukti vaicāja.
-Jā... tikai man sāp...
Mana galva bija nokārta uz leju un viņš ar savu roku paņēma manu zodu un skatījās uz manu seju. Pa degunu man tecēja asinis. Eidena sejas izteiksme mainījās. Viņš nikni paskatījās un Leo.
-Es..t..tā... ne..gribēju...
Viņš raustoties teica. Eidens piecēlās un neormāli iesita Leo ar kulaku pa seju. Viņš nokrita, bet dzīvs bija. Eidens mani piecēla es turot savu asiņaino degunu gājām uz viņa mašīnu.
-Man ir jābūt skolā...
Es teicu.
-Nē! Mēs brauksim uz tavu māju, tavas drēbes ir asiņainas, tu nevari tāda rādīties skolā.
Pamāju viņam ar galvu un viņš palīdzēja man iekāpt mašīnā.
-Eiden, man nevajag tavu palīdzību...man tikai asiņo deguns un tas viss!
Skatoties un viņu es to teicu, puisis tikai smaidīja ar savu izskatīgo smaidu.