Iespējamais...

41.

Es jau nevaru pat piecas minūtes uzturēties viņam blakus. Protams ej jau gribētu, lai mans tēvs atrastos man blakus, gan labos, gan sliktos brīžos, bet es to nevēlos no cilvēka, kas mani pameta, lai pats dotos izklaidēties.

-Bet izskatās, ka tu viņam esi ļoti svarīga...

Diezgan klusi noteica Lea, bet es to ļoti labi dzirdēju. Es netaisos Viljamsam dot vēlvienu iespēju, tas ir par daudz. Paskatījos uz Leu un viņas seja bija pavisam nopietna, bet no paša sākuma man likās, ka viņa tikai joko. Wait... viņa to nopietni? Tagad jau es biju pavisam pārliecināta, ka viņas vārdi bija pavisam nopietni.

-Nu nejau tu nopietni...

Es iesāku.

-Labi, jā, es zinu, ka viņš noteikti ir izdarījis dažādas shitty lietas, bet Amber, tu viņam tiešām daudz nozīmē.

Noteica Lea un turpināja skatīties manā sejā. Viņa gaidīja manu atbildi, bet ko man gan viņai atbildēt? To, ka es ienīstu savu tēvu par visu vairāk sājā pasaulē? To jau noteikti viņa zin.

-Lea, tu neko nesaproti...

Es iesāku, bet viņa jau atkal mani pārtrauca.

-Es zaudēju brāli un mums arī nebija tās pašas labākās attiecības un to es tagad tā nožēloju...

Skumjā tonī noteica meitene. Ja es zaudētu Keilabu man vairs nebūtu pilnībā neviena. Varbūt tas tiešām bija par daudz tas, ka es Viljamsam pateicu, ka vēlos, lai viņš pazūd.Es tagad vairs nezinu ko domāt... Man nav ne mazākās jausmas...

-Viņš mūs pameta, kad man bija vienpadsmit un priekš manis tas bija ļoti smagi. Keilabs tajā laikā vispār nebija mājās un visulaiku ballējās, jo viņš arī nespēja aptvert, ka tēvs mūs pametis dēļ vienas toksiskas čūskas.

Runāju un skatījos uz Leas nopietno seju. Atceros tos labos brīžus kad mēs visi parasti pēc skolas gājām uz parku un pirkām saldējumu no tiem ice cream trucks, kas braukāja garām. Tie bija viss labākie laiki manā dzīvē. Acīs man sariesās asaras un tās jau krita pār maniem vaigiem. Vēl es atceros manu vienpadsmito dzimšanas dienu, Viljams man uzdāvināja spilgti rozā velosipēdu, kuru pat Olīvija vēl izmantoja. Bet dažas nedēļas pēc manas labi nosvinētās dzimšanas dienas, Viljams mūs pameta.

Četras nedēļas pēc Amberas vienpadsmitās dzimšanas dienas

Dzirdēju kā attaisās mājas durvis un uzreiz paskatījos pulkstenī. Tas rādīja dažas minūtes pāri četriem un tas nozīmēja, ka tētis ir atgriezies no sava darba. Strauji atcirtu istabas durvis un metos lejā pa kāpnēm, kas ved uz apakštāvu. Stāvot jau uz baltās, noflīzētās grīdas es ieraudzīju manu tēti. Viņš stāvēja man pretī un jau smaidīja ar plašu smaidu.

-Tēti!

Es pieņemu, ka laikam nobrēcos pa skaļu. Uzreiz skrēju viņa apskāvienos. Ielecu viņa rokās un viņš man pacēla un apgrieza uz rinķi.

-Mana lielā meitiņa!

Noteica Viljams un turpināja smaidīt ar savu plašo, īsto smaidu, kaut es būtu zinājusi, ka tas nav nemaz īsts. Pa durvīm iesoļoja gara, blonda sieviete. Man uzreiz viņa nepatika. Tēta mugura bija pret durvīm, bet tomēr mana galva bija pagriezta tieši uz to pusi un tā vēl bija tastutēta uz viņa stiprā pleca.

-Tēti, kas ir tā sieviete?

Jautāju un rādīju ar pirkstu uz to blondīni. Viņa man uzsmīnēja ar tik ļaunu smaidu kādu vēl nekad nebiju redzējusi savos vienpadsmit gados. Viljams ar mani rokās pagriezās uz viņas pusi. Ieraudzījusi manu tēti, sieviete piegāja pie viņa un uzspieda buču uz viņa vaiga. Kaut vai man arī bija tikai vienpadsmit es sapratu kas notiek. Uzreiz izlecu no viņa apsāvieniem un stāvēju uz baltās, noflīzētās grīdas.

-Mammu!

Saucu cik vien skaļi varēju. Pēc kāda maza brītiņa no virtuves puses dzirdēju soļus un drīz vien tie jau bija pie ārdurvīm. Pskatījos uz mammas seju un viņa izskatījās tik apjukusi.

-Kas šeit notiek?

Jautāja mamma, jo redz tā sieviete jau paspēja apķerties ap Viljamsa kaklu un pretīgi smaidīja mammas virzienā.

-Džordžīn, mums vajag parunāt. Divatā.

Noteica Viljams un atbrīvojās no blondās sievietes apvītajām rokām ap viņa kaklu.

-Nē, saki, es domāju,ka tev nav ko slēpt no bērniem.

Pie ārdurvīm jau atradās Keilabs un viņš stāvēja man blakus.

-Jā protams...

Noteica Viljams un viņš izskatījās tik saskumis.

-Šī ir Kerija. Viņa ir mana draudzne.

Noteica Viljams.

-Vienkārši mēs guļam kopā jau diezgan labu laiku, vaine mīļais?

Noteica pretīgā blondīne. Viņa vispār nebija tik pat skaista kā mamma vienkārši viss viņā bija mākslīgs.

-Ko tas tagad nozīmē?

Teica Džordžīna. Man uzreiz pēc viņas pateiktā pār vaigiem sāka birt simtiem asaru. Keilabs stāvēja man blakus un saķēra manu roku.

-Es braucu prom uz visiem laikiem.

Noteica Viljams. Mamma izskatījās tik šokēta, tā itkā būtu spoku ieraudzījusi.

-Un kas būs ar bērniem?

Teica mamma. Visu skatienu uzreiz nokļuva pie manis un Keilaba. Blondā čūska tik nobolīja acis un skatījās uz Viljamsu.

-Viņi paliek pie tevis.

Teica tētis. Tad sanāk, ka viņš dodas prom? Mamma stāvēja mums pretī un sāka raudāt. Keilabs arī sāka šņukstēt. Viljams un blondīne jau pagriezās uz durvju pusi un grasījās jau doties prom, bet man bija kautkas jāpasaka, jo varbūt es varu kautko labot.

-Tēti neaizej!

Pieskrēju pie Viljamsa un saķēru viņa roku. Viņš uzreiz paskatījās uz mani ar nožēlas pilnām acīm un atrāvās no mana tvēriena. Viņš neko man neatbildot piegāja pie durvīm uz atvēra tās palaižot blondīni pa priekšu.

-Nekad vairs nenāc atpakaļ...

Izmisusi teica mamma un turpināja histēriski raudāt.

-Es tevi ienīstu...

Tie bija mani pēdējie vārdi un tad viņš izsoļoja no mājas uz visiem laikiem.

Labdien! Jauna daļa jau klāt.💖 Ieraksti commentos kā tev patika un uzspied zvaigznīti! 💗 LOVE YALL 😘

:)